6 TIPISKĀKIE AIZSARDZĪBAS MEHĀNISMI, KURUS LAIKS MAINĪT

Šeit ir apkopoti tipiskākie iekšējās aizsardzības mehānismi. Iespējams, kādā no tiem atpazīsi arī sevi. Pārsvarā tie veidojušies un nostiprinājušies bērnībā. Katrs no šiem mehānismiem kādā brīdī bija vajadzīgs. Bērnībā tie palīdzēja pielāgoties un izdzīvot nezināmā, pieaugušo pasaulē. Taču šodien, kad esam pieauguši, šīs programmas bieži kļūst par būri, kurā paši sevi turam ieslēgtus.

Stiprs cilvēks

Mūsdienu klasika. Iekšējais dialogs saka: “Es pats.”, “Es tikšu galā.”, “Man nesāp.”, “Es neraudāšu.”

Tev vājums šķiet gandrīz kā noziegums. Tu esi atbalsts citiem un stiprais plecs, uz kura citi balstās. Tas izskatās vareni un pelna cieņu.

Bet kāda ir cena? Dziļa, džinkstoša izolācija. Lūgt palīdzību – mēle neklausa. Pieņemt palīdzību – gandrīz neiespējami, jo jūties kā parādnieks. Rezultātā tu, ar sakostiem zobiem, viens pats nes nepanesamu nastu, līdz brīdim, kad no spriedzes. kaut kas salūzt.

Perfekcionists

Sociāli ļoti atzīta un novērtēta uzvedības programma. Tās pamatā ir dziļa pārliecība: "Mani mīlēs tikai tad, ja būšu ideāls: Ja labi mācīšos, Ja sasniegšu rezultātus, Ja būšu labākais."

Un tu skrien maratonu, kuram nav finiša līnijas.

Sekas? Mūžīgs iekšējais kritiķis – tirāns, kurš nekad neklusē un nekad nepaslavē. Fona trauksme 24/7. Tu nevari atslābt, jo dziļi sevī jūties kā viltvārdis, kuru tūlīt atmaskos.

Sevis apspiešana

Tā ir hameleona stratēģija. Tu esi iemācījies būt ērts, kluss, nepamanāms. Neaizņemt lieki vietu, lai neizsauktu uz sevi citu dusmas. Tu esi kompromisu meistars. Vienmēr piekāpsies.

Cena par šo drošību ir milzīga. Tu zaudē kontaktu ar sevi – ar savām vēlmēm, robežām un vajadzībām. Tu pat īsti nezini, ko gribi. Dzīvo ar hronisku nogurumu, jo milzīgs enerģijas apjoms aiziet sevis apspiešanai. Un vissmagākais - tā vainas sajūta, kas parādās katru reizi, kad parādās kāda vajadzība sev.

Saplūšana ar lomu 

Tu tik ļoti identificējies ar savu funkciju, ka aizmirsti – kas tu esi bez tās. Tu dzīvo pēc scenārija, kuru uzrakstījis kāds cits. Izpildi citu gaidas. It kā visu dari pareizi, bet iekšā tāds neizprotams tukšums. Ir sajūta, ka nedzīvo savu dzīvi, bet spēlē lomu citu radītā izrādē. Dzīvais cilvēks pazūd aiz pienākumiem, amata un statusa.

Mūžīgais dumpinieks

Mūžīgi neapmierinātais pusaudzis iekšā – pat ja tev ir 50.

Tu automātiski pretojies jebkādai kontrolei un noteikumiem. Šķiet, ka visi grib tevi apspiest, ierobežot vai pakļaut. Notiek nebeidzama cīņa ar līdzcilvēkiem un pasauli.

Taču patiesībā tu sevi iedzen vientulībā. Tu esi tik ļoti aizņemts ar aizstāvēšanos, ka nespēj atšķirt reālus draudus no draudzīgas palīdzības. Tu atgrūd tos, kuri patiesi vēlas tevi atbalstīt.

Bailes būt pamanītam

Paniskas bailes parādīt savu patieso seju. Savu ievainojamību. Savu “ēnas” pusi. Galvā skan: “Ja viņi uzzinās, kāds es esmu patiesībā (vājš, dusmīgs, dīvains, jūtīgs), viņi novērsīsies.”

Rezultātā tu dzīvo pusbalsī un pusspēkā. Tavā dzīvē trūkst spontanitātes un uzdrīkstēšanās. Dzīves enerģija ir nobloķēta bailēs no atraidījuma. Tu būvē ap sevi mūri, nevis saziņas tiltu.

Vai atpazini sevi?

Ja atpazini, nekritizē un nenoniecini sevi. Šie mehānismi tev kādreiz bija vajadzīgi. Tie tevi pasargāja. Bet tagad tu esi pieaudzis. Un pieauguša cilvēka spēks nav tikai izturībā – tas ir arī spējā mainīties.

Apzināšanās jau ir pusceļš uz brīvību.

Ko darīt?

Sāc ar maziem uzvedības eksperimentiem.

Nevis maini visu dzīvi, bet izmēģini vienu citu rīcību drošā situācijā.

• “Stiprais” palūdz palīdzību vienā konkrētā jautājumā.
• Perfekcionists apzināti nodod darbu “pietiekami labā” kvalitātē.
• Sevis apspiedējs pasaka vienu skaidru “nē”.

Trenē robežas un pašrefleksiju.
Regulāri sev jautā: “Ko es šobrīd jūtu? Ko es gribu? Kur ir mana robeža?” Šī prasme nav iedzimta, tā ir attīstāma. Ieturi pauzi un novēro. 

Pieņem diskomfortu kā attīstības daļu.
Mainot mehānismu, būs trauksme. Būs iekšējs konflikts. Tas nenozīmē, ka dari nepareizi. Tas nozīmē, ka tu ej ārā no automātiskā uzvedības mehānisma.

Ja nepieciešams, strādā ar speciālistu.
Daži mehānismi ir ļoti dziļi iesakņojušies. Profesionāls atbalsts palīdz ātrāk atšķirt realitāti no vecām traumām un strukturēti virzīties uz pārmaiņām.

Pārmaiņas nenotiks pēkšņi. Taču kādā brīdī tu rīkosies citādi. Un tieši tad sāksies jauns dzīves virziens.